Anita Pallenberg and Keith Richards

Charlotte Kemp Muhl

Can you knit?

I was going through some craft blogs and then I found this one.
Inspired by NASA photo of Jupiter, a real work of art was created.

*

Māki adīt?

Pētīju rokdarbu blogus un ievēroju šo.
Iedvesmojoties no NASA uzņemta fotoattēla ar Jupiteru, tika radīts šāds mākslas darbs.

Now hint for the girls (or the boys) who can knit - imagine two cute gloves with the same texture.

Un tagad mājiens meitenēm (vai arī puišiem), kas prot adīt - iztēlojies šādi noadītus cimdiņus.

Led Zeppelin: Celebration Day

I never feel depressed, if I have something to expect. If I have something exciting planned for the weekend, nothing can get me upset. This week I had something way more than only exciting coming for me - on Friday I went to a movie theater to watch Led Zeppelin concert movie "Celebration Day". One word - mindblowing. Oh my god. I can't even describe what I felt watching my heroes perform. My hands were shaking, my feet couldn't stand still. I felt like I have a fever.

As you've already understood, I loved every single bit of it. From "Good Times, Bad Times" to "Rock And Roll" . I'd especially like to compliment their performance on "No Quarter", which was my favorite song of the night, "Since I've Been Loving You", "Black Dog", "Kasmir". I was a little disappointed in "Dazed and Confused" and the guitar solo using violin bow. The laser light shining on Jimmy was very impressive though.

The next song after "Dazed and Confused" was "Stairway to Heaven". I'm going to have to be honest, I've always considered it a bit overrated. I loved it, but I couldn't understand the reason why it's called the greatest rock song ever. Now I got it completely. What they did fascinated me so much I cried.

It was extraordinary and Led Zeppelin are deserving of the fame they got. The knowledge of that the music is getting only worse and there will never be a band who will be able to move people as much as Led Zeppelin did, hurts me so much.

***

Es nekad nejūtos nomākta un varu paciest visu slikto, kas ar mani notiek, ja man ir kaut kas aizraujošs, ko gaidīt. Šonedēļ mani gaidīja kaut kas daudz-vairāk-kā-satraucošs - es piektdien apmeklēju "Forum Cinemas", lai noskatītos Led Zeppelin koncertierakstu/koncertfilmu "Celebration Day". Man pat nav ko teikt. Tas bija pilnīgi satriecoši. Manas rokas trīcēja un kājas raustījās mūzikas ritmā. Vienu brīdi man šķita, ka man ir drudzis.

Jūs jau nopratāt, ka es dievināju šo filmu. Es mīlēju katru dziesmu, ko viņi izpildīja, sākot no "Good Times Bad Times" līdz pat "Rock And Roll". Es īpaši gribētu uzteikt viņu sniegumu, spēlējot "No Quarter" (tas, šķiet, arī bija mans mīļākais šī vakara priekšnesums), "Since I've Been Loving You", "Black Dog", "Kashmir". Mazliet gan jutos vīlusies "Dazed And Confused" izpildījumā un ģitāras solo, kuru Džimijs Peidžš izpildīja, izmantojot vijoles lociņu. Gaismas efekti gan bija lieliski.

Nākamā dziesma, ko viņi izpildīja, bija "Stariway To Heaven". Man jāatzīstās, es vienmēr esmu mīlējusi šo dziesmu, bet es nekad neesmu sapratusi, kapēc to sauc par labāko dziesmu roka vēsturē. Tagad es sapratu. Es jutos tik fascinēta, ka sāku raudāt. Nopietni.

Tas bija brīnišķīgi, un Led Zeppelin ir pelnījuši slavu, kas viņiem ir. Man ir skumji apzināties, ka nekad nevarēšu klātienē pieredzēt Led Zeppelin koncertu, un ka grupas, kas ir slavenas mūsdienās, kvalitātes ziņā ne tuvu klāt nestāv Led Zeppelin.

shuba

Pamela

Ja jūs zinātu, kā es apskaužu to sasodīto sievišķi.

Nesen pabeidzu lasīt par hipijmeitenes, grūpijas Pamelas Des Barresas darbiem un nedarbiem grāmatā "I'm with the band". Sasodīts. Tā laimīgā maita. Viņa bija Džimija Peidža draudzene, ciemojās pie Džima Morisona un gulēja ar Miku Džegeru. Vai nav apskaužama dzīve? Pirmais jautājums, kas ienāk prātā - kā, pie velna, kā??? Redziet, pavisam vienkārši. Izrādās, ka 60to beigās un 70tajos beksteidžu durvis nebūt nebija slēgtas drosmīgākajām fanēm, kas spēja tikt galā ar emocijām, ieraugot laikmeta populārākos un iekārojamākos vīriešus. Ar mūziķiem palīdzēja iepazīties arī tas, ka viņa darobjās ļoti neparastā projektā - GTO's, Frenka Zapas vadībā.

Jau no agras bērnības starp Pamelu un mūziku izveidojās ļoti cieša saikne. Viņa bija daļa no bīltmānijas Amerikā, vēlāk ļoti iemīlēja The Rolling Stones. Viņas lielā mīlestība pret mūziku lika viņai sāk apmeklēt tādus bārus kā slaveno Whiskey A Go-Go, kas atradās Losandželosas Sunset Strip bulvārī.

Grūpijas kavēja laiku mūziķiem un iedvesmoja viņus, pretī saņemdamas traku un jautrības pilnu jautrību.

Grāmatas fragments par Džimiju Peidžu

Ar Kītu Mūnu

Ar Robertu Plāntu no Led Zeppelin

Keita Mosa

Viena no The Rolling Stones - Anita Pallenberga

Ziniet, kas Anitas stāstā šokē visvairāk? Tas, ka viņa tagad dzīvo mierīgi, braukādama apkārt ar veclaicīgu riteni un kopdama piemājas dārziņu. Pēc visa, kas noticis... Pēc attiecībām ar veselām trīs rokenrola leģendām, pietam no vienas grupas, pēc modeles un aktrises karjeras, pēc piedzīvojumiem, pēc narkotikām, Anita Pallenberga nu ir mierīga vecmāmuļa, kurai visvairāk par visu patīk rušināties dārzā. Šķiet, ka Anita Pallenberga ir mainījusies pavisam un uz visiem laikiem, līdz brīdim, kad viņas sejā iezogas smīns, tiek aizdedzināta cigarete un acīs ir tas, ko Anitas līdzgaitniece, Mika Džegera ilglaicīgā draudzene, Marianna Feitfula nodēvēja par "ļaunu glamūru".

Anita ar Braienu Džounsu

Daudziem gribas nosodīt Anitu par viņas dzīvesveidu un vieglo uzvedību, tomēr Anita nav kaut kāda maza, muļķīga grūpija, kā viņu daži grib dēvēt. Vai patiešām kurai katrai muļķītei izdotos uz ilglaicīgām un nopietnām attiecībām pierunāt nelabojami slikto puisi Kītu Ričardsu? Jau agrā bērnībā Anita tekoši runāja četrās valodās, viņa labprāt lasīja sarežģītu un zinātnisku literatūru par medicīnu, un vēlāk viņa studēja grafisko dizainu.

Anita ar Kītu

Taisni šķiet, ka Anitai piemīt kādas maģiskas spējas - kādus tik vīriešus savā laikā viņa nav paspējusi ar milzīgu magnētismu pievilkt pie sevis un nelaist vaļā! Sākumā viņai esot bijušas romantiskas attiecības ar Vogue fotogrāfu Gianni Penati, kuru rezultātā viņa esot strādājusi kā viņa asistente, lai gan realitātē neesot darījusi neko. Tad Braiens Džounss, kura attiecības ar Anitu bija visai trakas un neparastas dēļ Braiena garīgās veselības stāvokļa. Kīts Ričards savā biogrāfijā "Life" stāsta, ka Braiens esot mēģinājis viņu piekaut, bet uzminiet, kas no tā galu galā sanācis? Anita esot Braienam pamatīgi sadevusi. Kad Rolling Stouni devās brīvdienās uz Maroku, Anita beidzot pameta Braienu Kīta dēļ, lai gan ar Kītu tikusies jau ilgi pirms tam. Grupas solists Miks Džegers esot labprāt sacenties ar Kītu, zogot viens otram draudzenes, un Anita esot gulējusi arī ar Miku, lai gan pati to noliedza (bet Kīts savā biogrāfijā tomēr apgalvo, ka tā tomēr esot noticis).

Anita ar Mariannu Feitfulu

Būvējot neparastas attiecības ar roka gigantiem, viņa arī būvēja savu aktrises karjeru piedaloties tādās filmās kā "Barborella" un "Performance". Filmēties Anita nav beigusi vēl joprojām, lai gan lomas ir mazas un naudas viņai vēl šobaltdien netrūkst. Viņa spēlēja karalieni filmā "Mister Lonely" vēl 2007. gadā. Anita ir darbojusies arī kā modes dizainera, un viņa vēl joprojām regulāri apgrozās augstās modes dizaineru aprindās tīri tapēc, ka cilvēkiem ļoti patīk viņas kompānija bagātīgās pieredzes, jautro stāstu un interesantās personības dēļ.

Kā Norma Džīna kļuva par Holivudas dīvu - Merilinas Monro stāsta sākums.

Vārds Merilina Monro dažādiem cilvēkiem modina dažādas sajūtas - citiem Merilina ir labākais iedomājamais sievišķības un grācijas paraugs, citi atminās depresivitāti, kas slēpās aiz mirdzošās dīvas. Nav šaubu - arī pati Merilinas Monro dzīve bija filmas vērta.

Merilina Monro, kura piedzima saulainajā Kalifornijā ar vārdu Norma Džīna Beikere, bija kino industrijas tehniskās darbinieces Gledisas Mortensones un Edvarda Mortensona (tas gan nav skaidri zināms, jo pašai Merelinai māte Gledisa nemaz īsti nevarēja pateikt, kas ir viņas tēvs), kurš drīz vien pameta savu pirmdzimto un sievu, meita. Diemžēl māte Gledisa nebija spējīga parūpēties par savu meitu, sava nestabilā garīgā stāvokļa dēļ. Gledisai tikai diagnosticēta šizofrēnija. Tā nu mazā Norma tikai izvazāta pa divpadsmit audžu ģimenēm un divus gadus pat paspēja dzīvot bērnu namā. Līdz ar to, arī izskaidrojumu Merilinas kompleksiem, nedrošībai, bailēm un ilgajam laikam, kas pavadīts psihoterapeita kabinetā nav grūti atrast.

Mazā Norma Džīna mierinājumu meklēja grāmatās, kas kopā viņai bija vairākos simtos un par visdažādākajām tēmām - sākot ar bērnišķīgām pasaku grāmatām, beidzot ar nopietnām grāmatām par politiku, astronomiju un psiholoģiju.

Lai gan pati Norma bija ķerta uz vīriešiem, tā, iespējams, meklējot sev tēva aizvietotāju, savās pirmajās laulībās viņa tomēr stajās, jo Gledisas draudzene, kas uzņēmās Merelinas audzināšanu, vēlējās pamest valsti un nolēma Normu savest ar puisi vārdā Džims Dohertijs. Gan Džims, gan Norma šai laulībai piekrita, jo, pretējā gadījumā, Normai atkal nāktos atgriezties bērnu namā. Laulības dzīves sākums bija mierīgs un patīkams, bet kopā ar pirmajiem profesionālajiem sasniegumiem kā modelai, laulībā iestājās vēsums, un Norma sāka meklēt mīļumu pie citiem vīriešiem.

Pirmie sasniegumi viņai nenācās grūti - tajā laikā Norma strādāja radiorūpnīcā un reiz tajā iegriezās fotogrāfs, kas uzņēma bildes ar smagi strādājošajām sievietēm. Skaistā Norma Džīna momentā piesaistīja viņa uzmanību - viņas šarms, starojums un talants tika momentā novērtēts.

Par laulības šķiršanu Normai Džīnai pat nebija laika bēdāties, jo burtiski vienā laikā nāca arī līgums ar kinostudiju "Twentieth Century – Fox" un Norma ieguva jaunu vārdu - Merilina Monro.

Leģendāra personība - Bridžita Bardo

Sešdesmitajos gados, kad kino un reklāmas plakātus rotāja perfekti safrizētu, sakoptu, smaidīgu, izcilu mājsaimnieču portreti, tāda aktrise, kā Bridžita Bardo, bija tieši tas, pēc kā amerikāņu publika burtiski slāpa - seksīga, koķeta, kaprīza, šķietami vieglas uzvedības blondīne ar lielām, brūnām acīm. Patiešām, Bridžita amerikāņu vīriešiem bija kā saldais ēdiens. Franču kino industrijai, kas importēja filmas uz Ameriku, bija vienalga par amerikāņu noteikumiem un cenzūru, un arī pati Bridžita ne mirkli nekavējās novilkt drēbes. Ātri vien Bridžita Bardo kļuva par absolūtu seksapīla un sievišķības simbolu visai pasaulei.

Tomēr tas laikam īsti neizskaidro Bridžitas panākumus. Tūkstošiem blondu ārzemju zvaigznīšu bija iespēja izģērbties un kļūt par leģendām, tomēr tā nu vis nenotiek, un, lai gan virspusēji uz to raugoties tā var nešķist, vienmēr ir vajadzīgs kas vairāk. Bridžita bija arī aktīva dzīvnieku tiesību aizstāve un tika pat nodēvēta par sieviešu tiesību attīstības vilcējspēku. Bridžita parādīja, ka sieviete var būt brīva, atklāti seksuāla, un viņa neatbilda nekādiem priekšstatiem par sievietes lomu sabiedrībā - iepriekšminēto smaidīgo mājsaimnieci ar aubīti uz galvas.

Bridžita spēja izraisīt simpātijas daudzos - lai gan viņas aktierspēle bija ļoti viduvēja, un arī filmas, kurās viņa izvēlējās piedalīties, nebūt neglaimoja viņai kā nopietnai aktrisei. Draņķīgas filmas ar sliktu scenāriju, kas būtībā bija tik vien kā attaisnojums, lai izrādītu franču blondo lepnumu. Protams, šāda sieviete visu uzmanības centrā izraisīja lielu sieviešu skaudību un pretestību. Viņa esot tikai skaista seja, bet stulba kā zābaks un tēlot nemaz nemākot. Tomēr, vai tā arī nav māksla, vien pāris sekundes pagrozoties ekrānā, pavedināt lielas masas iestīvējušu un konservatīvu amerikāņu?

Par cik viss, kas vecs, atkal ir jauns, Bridžita jau otro reizi ir savas slavas zenītā un visur tiek pieminēta kā liela leģenda. Viņa prot izsaukt vīriešos tādas jūtas, kādas vēlotos izsaukt katra sieviete. Viņas bērnišķīgā sejiņa un izcilais, formīgais augumus vēl joprojām ir skaistuma standarts un tas, kā slepeni vēlētos izskatīties katra.

Bridžita - vēl pavisam maza, mīlīga meitenīte.

Citāti:

- Esmu pret laulībām un man nospļauties par sabiedrības domām. (I am against marriage, and I don't give a fig for society.)

- Savu jaunību un skaistumu atdevu vīriešiem, savu gudrību un pieredzi atdošu dzīvniekiem. (I gave my beauty and my youth to men. I am going to give my wisdom and experience to animals.)

- Jo neatkarīgākas sievietes kļūst, jo nelaimīgākas viņas paliek. (Women get more unhappy the more they try to liberate themselves.)

- Vīrieši ir lopi, un pat lopi neizturas tā, kā vīrieši. (Men are beasts and even beasts don't behave as they do.)

- I leave before being left. I decide. (Es pametu, pirms mani pamet. Es izlemju.)

- Tikai idioti nekad nemaina domas. (Only idiots refuse to change their minds.)

Virtuļu prieki

Šodien tā kā gribas kaut ko garšīgu, bet ko? Gribas kaut ko ātri pagatavojamu, bez dārgām izejvielām, saldu. Ko gatavot? Pareizā atbilde ir - virtuļus!

Bet ja gatavot tomēr galīgi negribas, es labprāt uzteikšu ZE DONATS garšīgo policistu pārtiku. Ņam, ņam. Vēl ļoti ņam, ņam ir donatu mājas lapa. :)

Psihedēlija

Psihedēliski raksti, krāsu spēles, hipiji, bohēmisks stils, vīna vakari un dzeja - tas viss arvien straujāk atgriežas modē. Un sen bija laiks - šķiet, ka cilvēkiem ļoti pietrūkst siltu krāsu, cerību, prieka, ko sludina šis stils.