Es ar vien vairāk un vairāk saprotu, cik ļoti mani vienmēr ir aizrāvušas pasakas par princesēm, krāšņas kleitas un grezna arhitektūra.
Pat cilvēkam, kas neizraujas ar apbūves pētīšanu un necenšas arhitektūrā saskatīt dižus mākslas darbus, nav grūti ievērot, cik neparasti Vecrīgas arhitektūrā savijās divi dažādi laikmeti. Teikšu atklāti - man tas nekad nav paticis. Viens no galvenajiem darba baušļiem labiem arhitektiem - tev nebūs izjaukt ainavas harmoniju. Tas šķiet tik nepareizi, ka iepretim veclaicīgajam un krāšņajam Melngalvju namam, atrodas milzīga, moderna un stiklota ēka. Vecrīgas šarms slēpjas tajā, ka tā šķiet kā sirds silta, bet aristokrātiska, veca kundze. To nedrīkst bojāt, šo skaistumu nevar iznīcināt. Kā nekā, arhitektūra ir viena no tā laikmeta iezīmēm, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām jebkuram pieejamā, aplūkojamā un taustāmā formātā.
Tā gan nav ar apģērbu. Ja es saģērbtos kuplā rokoko stila kleitā, vairums cilvēku nodomātu, ka es tūlīt steigšos viņiem klāt iemānīt kādu bukletu (vai kādu citu makulatūru) vai arī centīšos kaut ko pārdot, vai arī es vienkārši jūku prātā. Žēl. Gribu būt princese uz vienu dienu. Man disneja pasakās solīja, ka es satikšu savu princi, un pat tad, ja satikšu briesmoni, viņš agri vai vēlu pārvērtīsies par princi. Mana sākotnējā karjeras izvēle bija princese. Es augu un sekoja viena vilšanās pēc otras - mana karjera nebūs princese, jo neesmu tāda piedzimusi, prinču Latvijā nav un briesmoņi arī par prinčiem nepārvēršās, bet paliek vēl tikai briesmonīgāki.
Nekas. Ir labi. Tapēc paskatīsimies glītas kleitas še' pat - interneta vidē, pasiekalosimies, pētīsim, kādi bija aizpagājušā gadsimta (tas gan nav ne rokoko, ne arī laiks, kad būvētas ēkas, par kurām runāju, bet ļoti glīti, aristokrātiski tāpat) žurnāli, jo nekas nešķiet pievilcīgāks un noslēpumaināks par pagātni.
Harpers Bazaar bija pirmais modes žurnāls sievietēm. Pirmais izdevums - 1867. gads.
Skaistas fogūras noslēpums - nevis diēta, bet gan korsete.
